Pamato mērinstrumenta, tai skaitā digitālā, izvēli (piemēram, strāvas stipruma un sprieguma, atmosfēras spiediena, plaušu dzīvības tilpuma, asinsspiediena, apgaismojuma, spēka, skaņas intensitātes līmeņa, gāzes koncentrācijas, šķīduma vides pH), pierakstot mērījumu rezultātus, izmantojot pieņemtus apzīmējumus, nosaukumus, mērvienības. Ar praktiskiem piemēriem skaidro, kā veidojas mērinstrumenta skala, un mērinstrumentu kalibrēšanas nepieciešamību. Saista mērinstrumenta lietošanas ierobežojumus (piemēram, mērapjoms) ar mērinstrumenta uzbūvi (piemēram, šķidruma sasalšanas temperatūra).

Skaidro ķīmisko pārvērtību (piemēram, degšana, neitralizācija) būtību saistībā ar vielas sastāva izmaiņām un vielas masas nezūdamību. Prognozē vielu savstarpējo iedarbību (vienkāršu vielu un ogļūdeņražu degšana, metālu reakcijas ar sēru, hloru un skābi, skābju reakcijas ar bāzēm, oksīdu reakcijas ar ūdeni, metālu oksīdu reakcijas ar ūdeņradi, karbonātu reakcijas ar skābi), izmantojot ķīmisko elementu periodisko tabulu, šķīdības tabulu, metālu aktivitātes rindu, pierakstot tās ar ķīmisko reakciju vienādojumiem.

Apraksta vielu pēc tās raksturīgajām fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām, secina par vielu raksturīgajām, līdzīgajām un atšķirīgajām ķīmiskajām īpašībām saistībā ar to sastāvu, parāda saistību starp vielu klasēm (metāli, nemetāli, oksīdi, skābes, bāzes un sāļi), veicot eksperimentus.

Pamato vielu maisījumu sadalīšanas (iztvaicēšana, destilēšana, filtrēšana) iespēju, eksperimentējot atbilstoši drošības noteikumiem un izmantojot informācijas avotus.